Via de Cristo veidoja mani kā mācītāju, un to, kā es uztveru savu kalpošanu lajiem, ka arī laju-mācītāju kopdarbu Kristus Baznīcā.
Es piedalījos Via de Cristo Indiānas štatā 2001. g., kad vēl biju lajs. Nometnē piedzīvotais man nebija kā lidojums uz ērgļa spārniem. Drīzāk tāda maza dzirkstele, kas lēnām sāka iedegties manā sirdī. Ir tāds teiciens: kas lēni kurās, ilgi kurās. Tāda ir mana pieredze ar Via de Cristo. Lēnām, pamazām, bet pamatīgi, balstot savu dzīvi Dieva žēlastībā uz visām trim Via de Cristo metodes kājām – dievbijības, studijām, apustuliskās darbības – esmu, gadiem ejot, audzis Kristū.
Ja kāds man prasītu, kādēļ jāpiedalās Via de Cristo nometnē, es atbildētu, ka tā ir vieta, kur iekurt dievišķu ugunskuru sirdī. Tā ir vieta, kur piedzīvot Dieva žēlastību koncentrētā veidā, kas ikdienas troksnī un steigā ir grūti manāma.
Ja kāds mācītājs man prasītu, kādēļ sūtīt draudzes locekli uz Via de Cristo, es atbildētu, ka tā ir vieta, kur lajs var saprast savu unikālo vietu draudzē un Baznīcā. Ir ticis runāts par “Laju apustulātu”, nepaskaidrojot sīkāk, ko tas nozīmē. Via de Cristo nedod visas atbildes, bet vienu gan – tas ir solis pretim šim mērķim, aktīvākiem lajiem draudzēs.
Ko esmu ieguvis no Via de Cristo? Virzību. Ceļu, pa kuru iet kopā ar Kristu. Ko Kristus man nozīmē tagad? Viņš ir mans ceļš, mana dzīvība un visa patiesība. Viņš ir mans brālis un Kungs. Viņš ir mans apžēlotājs un glābiņš. Viņš ir tas, kas bija, ir un kas nāk.
Māc. Kārlis
Rīgas Krusta ev.lut.
IN 36, Mateja galds
